GASTRONOMIJAS INSTITŪTS · MŪSU STĀSTS · 2016–2026
Viena cepeškrāsns. Desmit gadi.
Gastronomijas Institūta stāsts, kas nav tikai par kūkām.
Desmit gadi. Cilvēki, krīzes, milti un iespēja radīt pašam.
01 / BIĻETE
Viņš atgriezās ar savu meiteni
2025. gada 14. februāris. Uz pāru meistarklasi ierodas jauns puisis ar savu meiteni. Iepazīstoties viņš pasaka vienu teikumu: “Uz šīm meistarklasēm mani kādreiz ņēma līdzi mamma.”
Uz mirkli viss apstājas. Bērns, kurš pirms gadiem atnāca gatavot kopā ar mammu, tagad ir pieaudzis un atvedis cilvēku, ar kuru vēlas dalīties svētkos. Tā ir desmitgade, kuru nevar ierakstīt Excel tabulā.
Gastronomijas Institūtā bērni līdz 12 gadu vecumam vienmēr bijuši gaidīti bez papildu maksas. Toreiz tas vienkārši šķita pareizi. Tagad atklājas, cik tālu var aizceļot viena kopā pavadīta pēcpusdiena.
02 / PIRMAIS KADRS
Pagrabs, divi rokas mikseri un liela pārliecība
Atgriezīsimies 2016. gadā. Nav spožas studijas. Nav profesionālas virtuves. Nav arī dibinātājas, kura jau sen ceptu kūkas. Patiesībā viņa nekad tās nav cepusi.
Ir pieredze korporatīvajā vidē, mīlestība pret darbu ar klientiem un kolēģu uzdāvināta konditorejas grāmata. Dāvana kļūst par zīmi. Ja kūkas saistās ar svētkiem, varbūt cilvēkiem var pārdot ne tikai zināšanas, bet iespēju pašiem tos radīt?
Facebook draugu sarakstā gadās ieraudzīt meitas bērnudārza audzinātāju, kura cep kūkas. Viņā apvienojas pedagoģes prasmes un aizraušanās ar konditoreju. Abas sievietes viena otrai piedāvā iespēju.
Trīs nedēļu laikā tiek atrastas uz vienu dienu īrējamas telpas, uzšūti priekšauti un izdrukātas receptes. “Virtuve” ir pagrabtelpa ar baltiem galdiem un vienu cepeškrāsni. No mājām atnesti katliņi, koka karotes un divi rokas mikseri.
Ierodas astoņi cilvēki. Četri no ģimenes, četri īsti klienti. Plāns ir ambiciozs: katram pa 20 eklēriem. Kopā 160. Trijās stundās.
Matemātika izskatās labi tikai līdz brīdim, kad ieslēdz vienīgo cepeškrāsni. Meistarklase ieilgst. Eklēri izdodas. Reizēm tie izdodas kā čības, reizēm kā premium konditorejā. Un pirmā nodarbība tomēr beidzas. Pat tajā pašā dienā.
Ilustratīvs attēls. Vēsturisko foto varēsi ievietot šeit.
Ilustratīvs attēls. Vēsturisko foto varēsi ievietot šeit.
03 / NEPĀRDODAM RECEPTI
Ko patiesībā pērk cilvēks?
Ir klienti, kuri apmeklējuši piecpadsmit un vairāk meistarklašu, bet mājās nav atkārtojuši nevienu no apgūtajām receptēm. No pirmā acu uzmetiena tā varētu šķist slikta reklāma izglītībai. Patiesībā tā ir precīzākā atbilde, kāpēc šī vieta pastāv.
Cilvēki nāk pēc kopā būšanas. Pēc iespējas nolikt telefonu malā, ieraudzīt svešinieku kā sabiedroto un vakarā pārsteigt pašiem sevi: “Es neticu, ka šo kūku izcepu pats!”
Meistarklases vadītājam nepietiek būt konditoram. Viņam vienlaikus jābūt skolotājam un šovmenim. Jāsaprot, kad palīdzēt, kad jokot un kad ļaut cilvēkam kļūdīties. Īpaši ar bērniem, kuri uzreiz pamana, ja pieaugušais tikai tēlo.
Desmit gados komanda mainījusies. Daži nogura, daži aizgāja savu ceļu, daži sāka savu biznesu. Šodien komandā ir trīs cilvēki, kuri institūtā nostrādājuši visilgāk. Viņu palikšana ir daļa no šī stāsta, nevis piezīme pie organizācijas shēmas.
04 / KAD AIZVERAS DURVIS
Pandēmija un virtuves ekrāna otrā pusē
2020. gada martā klātienes pasaule apstājas. Dibinātājas dēlam Ērikam ir septiņi mēneši. Viņa ir bērna kopšanas atvaļinājumā, un institūta ikdienu jau palīdz uzturēt ģimene, mamma un meita Emīlija.
Pasaule baidās no nezināmā. Viņai šis laiks nozīmē arī iespēju bez steigas būt kopā ar mazuli. Tikmēr uzņēmums meklē veidu, kā palikt dzīvs.
Tiek iegādāts nepieciešamais aprīkojums tiešsaistes nodarbībām. Viena kopīga virtuve pārvēršas daudzās dalībnieku virtuvēs: ekrānā var redzēt katra cilvēka darba virsmu, katliņu un katru mazo triumfu.
Tomēr ekrāns nekļūst par uzņēmuma sapni. Tieši pretēji, tas vēl skaidrāk parāda, kā pietrūkst: smieklu blakus, sarunas pāri galdam un miltu, kas patiešām put gaisā.
Ilustratīvs attēls. Vēsturisko foto varēsi ievietot šeit.
Ilustratīvs attēls. Vēsturisko foto varēsi ievietot šeit.
05 / SKATLOGS
Kad krīze izveda uz Brīvības ielu
2022. gada 24. februārī, sākoties pilna mēroga karam Ukrainā, cilvēki atceļ pasākumu rezervācijas. Priecāties šķiet grūti, kamēr citur cieš civiliedzīvotāji. Seko seši finansiāli smagi mēneši.
Energoresursu cenu kāpums četrkāršo telpu komunālos rēķinus. Iepriekšējā adrese vairs nav uzturama. Jāmeklē jaunas telpas.
Tās izrādās mazākas, toties Brīvības ielā un ar lieliem skatlogiem. Garāmgājēji var redzēt visu: cilvēki rullē mīklu, cep un smejas. Latviešu kautrība atrod sev ērtu risinājumu. Vispirms paskatīties pa logu. Vēlāk pašam ienākt.
Tā nav pasaka par to, ka karš atnes kaut ko labu. Tas ir stāsts par uzņēmumu, kurš sarežģītos apstākļos atrada jaunu ceļu pie cilvēkiem.
06 / CENA
Ne visi rēķini ir rakstīti naudā
Par brīvību ir maksāts arī ar laiku. Daudzus gadus nedēļas nogales tika pavadītas darbā. Daudzos vakaros bērni aizmiga bez mammas klātbūtnes. Ģimenes un draugu pasākumus nereti nācās izlaist.
Tomēr tā bija apzināta izvēle. Nevis standarta piecu darba dienu režīms, bet iespēja pašai noteikt savu ritmu un būt ar savējiem tad, kad tas bija iespējams un vajadzīgs.
Uzņēmums radīts bez kredītiem, grantiem un vecāku naudas. Ir bijuši ļoti veiksmīgi pelnīšanas periodi. Ir bijuši arī astoņi mēneši bez dibinātājas algas. Dažkārt viens cilvēks darījis četru cilvēku darbu.
Visvairāk šim uzņēmumam devusi ģimene. Ne tikai palīdzot meistarklasēs, bet arī pieņemot, ka kopīgais laiks ne vienmēr sakrīt ar kalendārā atzīmētajām brīvdienām. Tieši viņiem pienākas īpašs paldies.
07 / PIRMS VISA
UHM nav nejauši burti
UHM nozīmē Unique Handmade, unikāls roku darbs. Domēns iegādāts jau 2010. gadā, kad topošā Gastronomijas Institūta dibinātāja sadarbojās ar Latvijas amatniekiem, palīdzot viņu darinājumiem nokļūt ārvalstu tirgos.
Sešus gadus vēlāk nosaukums ieguva otru dzīvi. Amatnieka roku darbu nomainīja konditorejas darbs, bet pamatdoma palika. Cilvēka spēja kaut ko radīt pašam ir vērtība.
08 / NĀKAMAIS KADRS
Vēl nav zināms, kas būs nākamajā epizodē
2026. gadā Gastronomijas Institūts ir pārmaiņu posmā. Desmit gadus strādājušais formāts ir devis ļoti daudz, bet dibinātāja vairs negrib to tikai atkārtot. Ir nogurums, telpu un izmaksu jautājumi, vēlme augt. Jaunā forma vēl nav izlemta.
“Es varu mazgāt traukus direktora kostīmā arī turpmāk,” viņa saka. “Bet es gribu jaunu efektu šim formātam.”
Te nav gatava solījuma par nākamajiem desmit gadiem. Ir cita, daudz skaidrāka apņemšanās: iedvesmot Latvijas cilvēkus kļūt par radītājiem, nevis tikai patērētājiem.
Jo biļete uz meistarklasi patiesībā ir biļete uz nelielu ceļojumu ārpus ierastā. Svarīgākais varbūt pat nav kūka, ar kuru cilvēks aiziet mājās. Svarīgākais ir viņa sajūta: es spēju.
Un, ja šis stāsts vēl turpinās, tad tas ir klientu dēļ. To četru pirmo, kuri noticēja pagrabtelpai un eklēriem. To, kuri atgriezušies desmitiem reižu. To, kuri atveduši savus bērnus un vēlāk paši atgriezušies ar kādu sev mīļu cilvēku.
Paldies, ka pirkāt biļeti arī tad, kad mēs paši vēl tikai mācījāmies, kā šo ceļojumu organizēt.
Ilustratīvs attēls. Vēsturisko foto varēsi ievietot šeit.
Šī vēl nav pēdējā epizode.
Paldies katram, kurš iegādājās biļeti mūsu mazajam ceļojumam un pierādīja, ka radīt ir svarīgāk nekā tikai patērēt.